Krievijas dezinformācijas kampaņas ir globālas. Vienlaikus gadu desmitiem veidotā sistēma šobrīd izmisīgi meklē jaunus veidus, kā bagātīgi saražoto propagandu nogādāt pie aizvien jaunām auditorijām rietumvalstīs, kā arī lai turpinātu indēt jau sazāļotos prātus.
Izplatīta manipulācijas metode ir publiski pieejamas informācijas sagrozīšana, safabricēšana, izkropļošana, izdomātu viltus ekspertu viedokļa uzdošana par patiesību. Ar šo paņēmienu Kremlis cenšas pārvirzīt kritiku no savām darbībām, vienlaikus norādot uz it kā “sliktajiem” kaimiņiem un Rietumiem, kuri ir patiesie vaininieki visās likstās un nelaimēs. Viens no naratīviem, ko Krievija regulāri izplata, ir vēstures pārrakstīšana.
2024. gada rudenī kārtējo materiālu par “sliktajām valstīm”, kuras cenšas sagrozīt 20. gadsimta otrās puses “patiesības”, publicēja Nacionālais vēsturiskās atmiņas centrs, kas darbojas Krievijas Federācijas prezidenta pakļautībā. Materiālā ar nosaukumu “Speciālais izdevums – falsifikācijām nē” pēc autoru apgalvotā apkopotas “viltojumu fabrikas” Krievijas tuvumā, sniegta falsifikācijas struktūru analīze vairākās Austrum- un Centrāl- Eiropas valstīs (Baltijas valstīs, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Ukrainā), dots ieskats pseidovēsturiskās rusofobijas veidošanas politikā, identificēti algoritmi un mehānika viltojumu radīšanai un to iefiltrēšanai masu apziņā un akadēmiskajā vidē. Izdevuma autori to dēvē par unikālu projektu, kura mērķis esot atklāt Rietumu izplatīto falsifikāciju stāstu būtību un izcelsmi. Projektu “Nē falsifikācijai” Krievijas Nacionālais vēsturiskās atmiņas centrs izziņoja 2024. gada novembra sākumā, bet prezentēja dažas nedēļas vēlāk forumā Sanktpēterburgā forumā “Bez noilguma”, kura partneris ir Krievijas ziņu aģentūra “TASS”.
Iepazīstinot ar bukletu, tā autori norāda, ka tā saucamais “iekšējais loks” – Baltijas valstis, Polija, Ungārija, Ukraina – ir pirmā viltošanas josta ap Krieviju, kas gan neesot vienīgā, jo Eiropas Savienībā darbojoties koordinējošas struktūras. Pie ārējā loka Kremļa “vēsturnieki” pieskaita dažādus fondus, kā arī ASV un Kanādu, kas stratēģiskā līmenī nodarbojoties ar pret Krieviju vērstu naratīvu veidošanu. Tie iekļaujot padomju vēstures perioda nomelnošanu, staļiniskā un hitleriskā režīma pielīdzināšana, okupācijas un brīvības jēdzienu mākslīgu ieviešanu un citus. Nacionālais vēsturiskās atmiņas centra vadītāja Jeļena Mališeva sola, ka šo falsifikāciju atmaskošanai taps arī citi bukleti un informatīvi videomateriāli. [1]
2. un 3. Attēls. Ekrānšāviņi no Krievijā izdotās brošūras “Ближний круг”.
Brošūrā uzsvērts, ka Nacionālais vēstures centrs projektu sācis, balstoties uz ārvalstu vēstures viltošanas centru darbības analīzi un šo darbību it kā radītajiem draudiem krievu tautai. Brošūras radītāju ieskatā Rietumu veidotie vēstures viltošanas naratīvi veicina Krievijas politiskās un sociālekonomiskās stabilitātes graušanu, apdraud drošību un suverenitāti.
Projekta mērķis esot atklāt falsifikācijas naratīvu būtību, balstoties uz principu “brīdināts ir apbruņots”. Par projekta mērķiem tostarp izvirzīta vēstures falsifikācijas rašanās modeļu izpēte un saistību meklēšana starp mūsdienu politiskajiem un vēsturiskajiem naratīviem. Autoru skatījumā tas palīdzēs izstrādāt proaktīvas stratēģijas, lai novērstu falsifikācijas draudus, tostarp:
- naratīvi, kas vērsti uz nacionālās apziņas un teritoriālās integritātes graušanu;
- vainas apziņas veidošana sabiedrībā par pagātni un tās izpirkšana;
- Krievijas civilizācijas lomas pasaules vēsturē noliegšana;
- Krievijas izolēšana no ārpasaules;
- rusofobisku noskaņojumu izplatīšana pasaules sabiedrībā.
Brošūrā apgalvots, ka dažādu “nacionālās atmiņas” institūciju veidošana tā saucamajās bijušās Varšavas bloka un “postpadomju valstīs” uzņem apgriezienus jau no 20. gadsimta 90-tajiem gadiem, un tiem esot raksturīgi izmantot rusofobiju un Krievijas vainošanu visos negatīvajos iekšējos un ārējos notikumos. Kā celmlauži nacionālās atmiņas struktūru veidošanā tiek īpaši izceltas Lietuva un Latvija.
Lietuva it kā bijusi pirmā, jo jau 1993. gadā izveidojusi “Genocīda izpētes centru”, kura uzmanība pievērsta padomju armijas noziegumiem, vienlaikus slavinot nacistu SS leģionārus un “mežabrāļus”. Pieminēts, ka līdzīgu organizāciju veidošana Polijā, Čehijā, Slovākijā un Ungārija sākusies 2000. gadu sākumā.
Šos atmiņas centrus finansējot no valstu budžeta līdzekļiem. Šīs iestādes vadot lustrācijas procesu, izvirzot apsūdzības pret bijušajiem komunistiskās partijas funkcionāriem, finansiāli palīdzot “brīvības cīnītājiem”. Tie sistemātiski nomelnojot visu, kas saistīts ar “padomju laiku”, mākslīgi izmantojot jēdzienu “totalitārisms” un “okupācija”, kā arī pastāvīgi atsaucoties uz mūsdienu Krieviju. Nacionālās atmiņas institūtu darbību raksturojot spēcīga neobjektivitāte. Pēdējā laikā apgriezienus uzņemot interpretācijas par sociālistiskās sistēmas sabrukumu Eiropā un 80-to gadu beigu notikumiem.
Brošūrā pie katras no Centrāl- un Austrum- Eiropas valstīm norādītas iestādes, kas atbildot par vēstures falsifikāciju, to finansējums, galvenie uzdevumi un pēdējās aktivitātes. Tāpat pievienotas arī fotogrāfijas ar katras iestādes fasādes izskatu.
Kas prokremliskās propagandas brošūrā teikts par Latviju?
Kā galvenais vēstures falsifikācijas centrs Latvijā norādīts Latvijas Okupācijas muzejs, kas dibināts 1993. gadā un kura darbību regulē īpašs likums. Izcelts, ka šobrīd tā darbībā galvenie uzdevumi esot solidaritātes pasākumi ar Ukrainu un mēģinājumi veicināt rusofobisku dienaskārtību par Latvijas vēsturi, tostarp periodā pirms revolūcijas. Tiekot popularizēti stāsti par nepieciešamību Krievijai izmaksāt kompensācijas par okupācijas laiku.
Kā muzeja pēdējās aktivitātes norādīti oktobrī notikušie kursi pedagogiem “Pretestība” par latviešu pretošanos totalitārajam režīmam, ekspertu diskusija “Deportācija” par Krimas tatāriem 1944. gadā, arī programma radio “Naba” par dzīvi Otrā pasaules kara laikā, kā arī 1. novembrī atklātā izstāde “Ceļš pāri jūrai. Otrais pasaules karš: Latvijas iedzīvotāji pamet dzimteni”.
Līdzīga informācija norādītā arī par citu valstu iestādēm. Jānorāda gan, ka brošūras izstrādātāji strādājuši pavirši jo ievadā it kā piesolītā analīze par katru iestādi izpaliek. Pēc būtības publicēts saraksts ar valstu muzejiem, kuros atspoguļota okupācijas laika vēsture, tām pievienojot “vēstures falsifikācijas rūpnīcu” birku, nemaz necenšoties nodrošināt plašāku argumentāciju, kādēļ tas darīts..
Kāpēc Krievija meklē “vēstures falsifikācijas grēkāžus”?
Nav noslēpums, ka liela daļa Kremļa dezinformācijas naratīvu ir balstīti uz ienaidnieku “atmaskošanu” un kritizēšanu. Gan ASV, gan Rietumi plašākā nozīmē (pamatā NATO un Eiropas Savienības valstis un starptautiskās institūcijas) Krievijas iedzīvotājiem tiek pasniegts kā ļaunums. Savukārt Krievijas robežu tuvumā esošās Baltijas valstis un Polija nereti tiek rāmētas kā “rietumu pakalpiņi” bez savas suverēnas gribas, kas patapīgi klausa Briseles un Vašingtonas pavēlēm.
Tāpat Austrumeiropas valstis īpaši tiek izceltas kā rusofobes, visa krieviskā nīdējas, kas neciena pagātnes mantojumu un cenšas sagrozīt vēsturi. Krievijai ir svarīgi, lai šie naratīvi iesakņojas krievu valodā runājošo tautiešu zemapziņā, jo tad meklējot vainīgos pašu radītām nelaimēm, atrastie grēkāži liksies loģiski un pašsaprotami.
Vai Kremļa melu brošūra var izraisīt atkārtotus uzbrukumus Okupācijas muzejam?
Latvijas Okupācijas muzejs, kas atrodas pašā Vecrīgas sirdī jau kopš tā izveidošanas 1993. gadā bijis kā skabarga acī Kremlim. Muzejs ir privāts, to uztur Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Tas iepazīstina ar Latvijas piecdesmit gadu okupācijas vēsturi no 1940. līdz 1991. gadam, atspoguļojot pirmo padomju okupāciju (1940—1941), nacionālsociālistisko vācu okupāciju (1941—1944/45) un otro padomju okupāciju (1944/45—1991).
Muzeja ekspozīcijas ik gadu apmeklē vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Tas rīko dažādus tematiskus un izglītojošus pasākumus, konferences, kā arī piedalās Latvijas vēstures tematu aktualizēšanā un pētniecībā. Muzejs ir svarīgs elements latviešu pašapziņas celšanai, visai pasaulei rādot okupācijas gados piedzīvoto teroru un šausmas.
Šogad Latvijas Okupācijas muzejs piedzīvoja pat vairākus uzbrukumus. 28. februārī muzejā tika iemests degmaisījums, par ko pēcāk aizturēja 3 cilvēkus un kas šobrīd atrodas apcietinājumā. Šobrīd publiski gan nav izskanējusi informācija, ka muzeja dedzināšanā būtu veikta Krievijas specdienestu uzdevumā. Savukārt 26. jūnijā pie Latvijas Okupācijas muzeja kāda sieviete alkohola reibumā, saucot agresorvalsti Krieviju slavinošus saukļus, sabojāja vairākus plakātus, uz kuriem bija redzami ukraiņu karavīri.
Provokācijas un sabotāžas akti pret vēsturiskās atmiņas centriem nav izslēgti arī nākotnē. Latvijā joprojām dzīvo atsevišķi Kremlim lojāli cilvēki, kas pie noteiktas apstākļu sakritības varētu tikt iesaistīti šādu aktu veikšanā. Kremļa brošūra, kurā apkopoti “vēstures falsifikatori”, iespējams, ir netiešs iedrošinājums nebaidīties veikt sabotāžas un uzbrukumus.
Saglabājiet modrību un, pamanot aizdomīgas darbības, ziņojiet Valsts policijai (110)!
[1] https://историческаяпамять.рф/novosti-centra/predstavlen-unikalnyj-proekt-o-fabrikah-falsifikacij-istorii-v-vostochnoj-evrope/
Lasīt rakstu
