Raksti

Krievijas radītie mīti par NATO

  06. novembris, 2023
Attēls: Midjourney

Kopš Latvijas pievienošanās NATO sabiedrisko domu par alianses nozīmi un darbību mūsu reģionā ir ietekmējuši dažādi spēlētāji, tostarp Krievija un tās kontrolētie plašsaziņas kanāli. Lai nodalītu faktus no nepilnīgi vai tendenciozi prezentētas informācijas, analizējam un skaidrojam TOP3 Krievijas radītos mītus par NATO.

Mīts #1: NATO palielina karavīru skaitu Baltijas valstīs, jo gatavojas uzbrukt Krievijai

Šāda veida Krievijas dezinformācijas taktika ir redzama jau gadiem, prokremliskajiem plašsaziņas kanāliem un aktīvistiem jau sen skandinot, ka NATO izmanto Baltijas valstu teritorijas, lai gatavotos uzbrukt Krievijai. Šādi vēstījumi cenšas rāmēt NATO kā agresoru, bet Krieviju – kā upuri.  Šis naratīvs parādīsies arī citos mītos, jo priekšstats par Krieviju kā neveiksminieku, kas cenšas stāties pretī agresīvajai Rietumu politikai, veiksmīgi rezonē gan ar Krievijas publiku, gan nereti arī pašos Rietumos. 

Attēls: Iespējamie scenāriji NATO agresijai pret Krieviju (pogled.info)

Pirms 2014. gada vienīgais izņēmums, kad tika izvietoti citu NATO dalībvalstu karavīri un militārā infrastruktūra šajā reģionā, bija Baltijas Gaisa patrulēšanas misija, ko īstenoja citas alianses dalībvalstis, jo Baltijas valstīm nebija šādu militāro spēju. Krievijas agresija pret Ukrainu un Krimas nelegālā okupācija un aneksija 2014. gadā mainīja situāciju. Vairs nebija iespējams ignorēt Krievijas radīto militāro apdraudējumu, pēc Baltijas valstu iniciatīvas un lūguma palielinot NATO klātbūtni mūsu reģionā. Taču NATO ne Baltijas valstīs, ne citās valstīs Krievijas tuvumā nav izvietojusi militāros spēkus, kas ļautu uzbraukt Krievijai vai spētu radīt tiešu militāru apdraudējumu pašai Krievijai. Galvenokārt tādēļ, ka izvietotie sabiedroto spēki un bruņutehnika paredzēti sabiedroto valstu aizsardzībai.

Paturot prātā, ka NATO ir kolektīvās aizsardzības alianse, varam uz brīdi prātā izspēlēt hipotētisku scenāriju, ka NATO gribētu uzbrukt Krievijai. Scenārija izspēle beidzas tā īsti nemaz nesākusies, jo visas 31 (drīzumā 32) NATO dalībvalstis, visticamākais, nevarētu panākt savstarpēju vienošanos jautājumā par uzbrukumu Krievijai. Vēsturiski raugoties, Francijas (19. gs.) un Vācijas (20. gs.) centieni iekarot Krieviju beidzās ar sakāvi, kas ir atstājusi negatīvu pēcgaršu sabiedrībā, turklāt mūsdienās Rietumvalstu valdības un sabiedrība nemaz nevēlas karot. Tāpēc lieki teikt, ka šāds lēmums Rietumu demokrātiskajā pasaulē būtu ļoti nepopulārs, un visi lēmumi NATO tiek pieņemti pēc vienprātības principa.

Arī daudzu sabiedroto valstu aizsardzības nozarei veltītais iekšzemes kopprodukts (IKP) pārliecinoši vēsta par Rietumvalstu prioritātēm – aizsargāties, ne uzbrukt.  Lielai daļai NATO dalībvalstu aizsardzības budžeti ir salīdzinoši nelieli, svārstoties starp 1% un 2% no IKP.  Savukārt Krievijas militārie izdevumi 2022. gadā pieauga par 76%. Tas liek uzdot jautājumu – kurš ir tas, kas gatavojas karam?

Šādi skaļi mēģinājumi attēlot NATO par agresoru un Krieviju par upuri novērš uzmanību un ļauj prokremliskajiem medijiem neatspoguļot NATO izteikto kritiku Krievijai un NATO skaidrojumus, kādēļ militārā klātbūtne Baltijā tiek palielināta. Krievija novērš uzmanību un pārspīlē vai vienkāršo oponenta izteikumus, kas ļauj noraidīt tai neglaimojošus pārbaudāmus faktus un datus, vienlaikus veidojot naratīvu, ka kāds cits, nevis Krievija, ir briesmīgs un bīstams.

Ekrānšāviņš: https://www.nato.int/nato-on-the-map

NATO ir publiskojusi interaktīvu karti, kas atspēko arī Krievijas dezinformācijā balstītu naratīvu, ka alianse cenšas ielenkt Krieviju vai iežogot. Kartē ir attēlota pasaules karte ar visām NATO dalībvalstīm, to aizsardzības un atturēšanās pasākumiem katrā no tām, misijas un militārās struktūras, kas jebkuram iedzīvotājam ļauj izprast NATO izvietojumu un pašiem atspēkot šo Krievijas dezinformācijas naratīvu, izmantojot faktus un vieglāko ģeogrāfiju – tikai 6,7% no kopējās Krievijas sauszemes robežas ir ar NATO dalībvalstīm. 

Mīts #2: NATO un Rietumvalstis ir solījušas Krievijai nepaplašināties austrumu virzienā

2007. gadā Minhenes konferencē Krievijas prezidents V. Putins atsaucās uz NATO ģenerālsekretāra Manfrēda Vernera 1990. gada maijā sacīto, ka NATO armija netiks izvietota ārpus Vācijas teritorijas. Tas ir radījis mītu par it kā kādreiz NATO dotu solījumu Krievijai netuvoties tās robežām.

Fakti liecina par pretējo, un šāda vienošanās nekad netika noslēgta. NATO durvis ir bijušas atvērtas jaunām dalībvalstīm kopš alianses dibināšanas 1949. gadā, un tas nekad nav mainījies. Šī “atvērto durvju politika” ir ietverta 1949. gada Vašingtonas līguma (uz kura pamata tika izveidota Ziemeļatlantijas līguma organizācija) 10. pantā, kurā teikts, ka “ikviena Eiropas valsts, kas spēj veicināt šī līguma principus un sniegt ieguldījumu Ziemeļatlantijas drošībā”, var pieteikties dalībai NATO. Lēmumi par kādas jaunas dalībvalsts uzņemšanu tiek pieņemti pēc visu jau aliansē esošo sabiedroto vienprātības. Lai arī sarunu laikā jautājums par NATO iespējamo paplašināšanos tika apspriests, tomēr PSRS un Krievijas līderiem neizdevās panākt rakstisku vienošanos par NATO atteikšanos no “atvērto durvju” politikas.

Nevienā ASV, Eiropas un Krievijas parakstītajā līgumā nebija iekļauti nosacījumi par NATO nepaplašināšanos uz Austrumeiropu, tāpat arī vien divpusēja Krievijas un ASV saruna nespētu rezultēties ar jebkādu parakstītu vienošanos, jo jautājums par NATO paplašināšanos ir visas alianses dalībvalstu kopējs lēmums. Vienīgais veids, kā NATO varētu dot šādu solījumu, būtu pie nosacījuma, ja visi alianses locekļi par to būtu vienojušies. Nekas tāds netika darīts. Turklāt pašu procesu – alianses vienota lēmuma panākšanu – pasaule vēroja pēdējā gada laikā, kad tika izskatīta Somijas un Zviedrijas vēlme pievienoties NATO aliansei. Vienprātīga lēmuma sasniegšana starp sabiedrotajiem ar atšķirīgām nacionālajām interesēm nav automātiska vai viegla, ko pierādīja Turcijas un Ungārijas sākotnēji izteiktie iebildumi pret šo valstu pievienošanos NATO.

Tāpēc varam apgalvot, ka Krievijas pārmetumi NATO ir balstīti uz nekorektu sarunu interpretāciju un vēlmju domāšanu. Faktu sagrozīšana ir Krievijas dezinformācijas rokasgrāmatas pamata elements – paņemt daļu faktu un pagriezt realitāti sev vēlamā, sagrozītā gultnē, savas vēlmes mēģinot pārvērst par īstenību. Jāatceras, ka mīts par Rietumu it kā lauztajiem solījumiem Krievijai ir īpaši svarīgs, lai attaisnotu tās pašreizējo politiku un iebrukumu Ukrainā.

Vienīgais dokuments, kas parakstīts starp NATO un Krieviju, ir NATO un Krievijas 1997. gada pamatakts, kurā abas puses vienojās, ka “pašlaik paredzamajā drošības vidē” alianse nodrošina spēju veikt kolektīvo aizsardzību, saglabājot “adekvātu infrastruktūru”, nevis “papildus pastāvīgi izvietojot ievērojamus kaujas spēkus”, piemetinot, ka agresijas vai draudu gadījumā nav noteikta spēku pastiprināšana.

Mīts #3: Latvija ir ASV pakalpiņš

Attēls: Midjourney

Bieži informatīvajā telpā dzirdam, ka Latviju ir okupējusi ASV un visi lēmumi par mums pēc iestāšanās NATO tiek pieņemti Vašingtonā. Kamēr mūs “vada”, tikmēr Latvijā jau ir ievests NATO karaspēks un pa mūsu zemi staigā citu valstu karavīri.

NATO nav sava karaspēka, bet katras dalībvalsts, tostarp Latvijas, karavīri ir NATO spēki. Sabiedroto valstis pēc aicinājuma brīvprātīgi piesaka savu karaspēku, aprīkojumu vai citas spējas NATO vadītajās operācijās un mācībās. Katra dalībvalsts apmaksā savus bruņotos spēkus un sedz savu spēku izvietošanas izmaksas. Taču kopā sabiedrotie iegūst daudz lielāku drošību par daudz mazākām izmaksām nekā tad, ja katrai valstij tas būtu jādara atsevišķi.

Mīts par valstu zaudēto suverenitāti un lēmumu pieņemšanu ir Krievijai raksturīgs pasaules skatījums. Tas paredz, ka visus nozīmīgākos procesus pasaulē kontrolē lielvaras, tādējādi mēģinot, piemēram, padarīt Latvijas ārpolitikas lēmumus un iekšējos procesus par maziem, nesvarīgiem, viegli ietekmējamiem notikumiem, cenšoties radīt ilūziju, ka esam lielvalstu marionetes. 

Pieņēmums, ka lēmumi par Latviju tiek pieņemti ASV, ir kļūdains vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris, kas kopš 1990. gadu sākuma ir sniedzis palīdzību, kad tā visvairāk bijusi nepieciešama. ASV panāca Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, atbalstīja centienus apkarot korupciju, nodrošināja atbalstu Latvijas dalībai NATO un sniedza palīdzību Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tāpat ASV bija pirmā valsts, kas nosūtījakaravīrus uz Latviju 2014. gada pavasarī neilgi pēc Krievijas īstenotās Krimas aneksijas. ASV ir Latvijas stratēģiskā sabiedrotā, un tām ir bijusi milzīga nozīme Latvijas neatkarības stiprināšanā. Piemēram, 90. gadu beigās Latvija tika ierindota starp valstīm, kas ir vismazāk gatavas dalībai NATO, tās militārajiem izdevumiem nesasniedzot pat pusprocentu no IKP. Drīz vien ASV valsts sekretārs Marks Grosmens izveidoja Ziemeļaustrumeiropas iniciatīvu, lai veicinātu stabilitāti mūsu reģionā. Šis 1998. gadā parakstītais dokuments skaidri parādīja, ka ASV uzskatīja Baltijas valstis par nākamajām NATO dalībvalstīm.

Otrkārt, NATO nozīmīgus lēmumus pieņem kolektīvi, valstīm savstarpēji konsultējoties. Tas it kā varētu radīt iespaidu, ka lēmumi tiek pieņemti ne mūsu galvaspilsētā, bet gan Briselē vai Vašingtonā. Tomēr savstarpējās konsultācijas nenozīmē, ka lēmumus valstu vietā pieņem kāds cits tikai tādēļ, ka tikšanās vieta nav Rīga. Augstais savstarpējās atkarības līmenis starp ES un NATO dalībvalstīm liek atturēties no vienpusējas rīcības un ņemt vērā partnervalstu intereses un viedokļus. Piemēram, citu NATO dalībvalstu ieguldījums Latvijas drošībā ir ievērojams, tāpēc šajā jautājumā Latvijai noteikti jāņem vērā partnervalstu nostājas, savukārt citos jautājumos Latvijai ir lielākas iespējas rīkoties patstāvīgi. To vieglāk saprast, ja iztēlojies dzīvi daudzdzīvokļu mājā – svarīgs ir korpuss, kas notur ēku kopā un pie kura strādā visi mājas iedzīvotāji kolektīvi. Ja izdomāsi mainīt kāpņu telpas salauztās ārdurvis, nepieciešams būs visu valstu atbalsts, ja tikai savas ārdurvis – iespējamas konsultācijas, taču, ja nomainīsi savā viesistabā paklāju, varēsi to darīt patstāvīgi.  

Tāpēc svarīgi atcerēties – Latvijas suverenitāte NATO ietvaros paliek neskarta, mēs saglabājam kontroli pār savu iekšpolitiku un ārpolitiku.

Der atcerēties, ka nevienai valstij nav pienākums kļūt vai palikt par NATO dalībvalsti pret savu gribu. Piemēram, ja valsts vēlas izstāties no NATO, Ziemeļatlantijas līguma 13. pants nodrošina tai šādu iespēju. Kopš NATO dibināšanas 1949. gada 4. aprīlī alianses mērķis un princips – 5. pants, kas paredz kolektīvās aizsardzības plānu, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām alianses dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu pārējām, – ir palicis nemainīgs un pārliecinošs, līdz šim pierādot savu rīcībspēju un spēku mūsdienu kompleksajā starptautiskajā telpā. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvija ir un būs daļa no NATO – šī alianse sevi veiksmīgi ir pierādījusi jau vairāk nekā 70 gadus. Tostarp teju 20 gadus no kopējās NATO vēstures ir veidojusi Latvija.

Dažādu sazvērestību teoriju izplatīšana no Kremļa puses ir sena metode. Tā liek sabiedrībai domāt, ka mūs paverdzina un notiek cīņa starp ļauno ASV un labo Krieviju, kas mēģina pievērst uzmanību koloniālajām attiecībām. Šāds duāls pasaules skatījums palīdz vērst kādu vieglāk ietekmējamu sabiedrības daļu pret kādu absolūti ļaunu ārēju ienaidnieku. Tas ļāvis Krievijai sevi rāmēt kā mocekli, kurš cīnās ar vējdzirnavām (NATO/ASV/Rietumiem), jo ir atklājis “patiesību” (notiek Latvijas paverdzināšana), bet tiek kritizēts, jo visi mēģina šo “patiesību” apspiest (ja kāds Krievijas apgalvojumu uzdrīkstas noliegt).

Raksts veidots, balstoties uz Valsts kancelejas izdevumu “Rokasgrāmata pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties”. Lasi to šeit.

Krievijas radītie mīti par NATO

Krievijas radītie mīti par NATO

Nav

Saistītie raksti

Raksti

Boti, troļļi un dziļviltojumi. Kā tos atpazīt un neuzķerties pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

31. maijs, 2024

Boti, troļļi un dziļviltojumi. Kā tos atpazīt un neuzķerties pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

Informācijas manipulācijas nereti tiek veiktas ar mērķi iespaidot konkrētu sabiedrības grupu attieksmi un viedokli vai lai diskreditētu. Mērķi var būt apjukuma un haosa radīšana, kā arī uzticēšanās graušana valsts institūcijām un demokrātiskiem procesiem.

ikonaLasīt rakstu

Raksti

Kam ir izdevīgi apšaubīt Latvijas vēlēšanu sistēmu?

17. maijs, 2024

Kam ir izdevīgi apšaubīt Latvijas vēlēšanu sistēmu?

Ar šo rakstu uzsākam gatavošanos Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tuvākajās nedēļās informējot par informatīvās telpas riskiem, ar ko jārēķinās potenciālajiem vēlētājiem Latvijā, lai neļautos iekrist manipulatoru izliktajos slazdos.

ikonaLasīt rakstu

Raksti

Vārdam ir spēks: 24 spēka vārdi aizvadītajos 24 mēnešos

23. februāris, 2024

Vārdam ir spēks: 24 spēka vārdi aizvadītajos 24 mēnešos

Informatīvajā karā ne tikai militārajam un materiālajai palīdzībai, bet arī sabiedroto politiskajam atbalstam, tostarp Latvijas – ik izteiktam vārdam un apzīmējumam – bijusi nozīme, lai tuvinātu Ukrainu uzvarai.

ikonaLasīt rakstu